Jums ir bijušas sarežģītas attiecības ar tēvu. Viņš bija ļoti stingrs un bieži ievainoja jūs ar savu nesavaldibu. Tomēr viņš fanātiski nodarbojās ar jums, mācot vijoļspēli. Kā jūs tagad vērtējat šīs attiecības, ko jums tās devušas, ko - ņēmušas?

Tas ir sarežģīti. To visu nav iespējams ielikt vienā nelielā atbildē. <...> Tomēr ar visu to, ka šīs vardarbības rētas droši vien joprojām nesu sevī, es arī apzinos, ka tēvs savā veidā ziedojās, lai iemācītu man strādāt. Lai padarītu mani pašpietiekamu. Es nevaru viņu tikai nosodīt, lai gan ir par ko - cietsidrīga izturēšanās pret bērnu, pārlieka stingrība. Bet viņš bija neticami pacietīgs, mācot mani strādāt. <...> mana tēva pacietība bija neparasti spēcīga, jo viņš lielākoties panāca, ko gribēja. Padarīja mani pašpietiekamu. Jā, viņš salieca mani ragā savas idejas vārdā, bet viņš sagatavoja mani patstāvīgai dzīvei.

[LILIT, 08/2011, "Gidons Krēmers", 14. lpp.]