Šī ideja man ir ļoti tuva. Es vienmēr esmu centies saglabāt visu, kas man ar kādu cilvēku ir bijis. Pat ja pagājis ilgs laiks, pat ja cilvēks dzīvo ļoti tālu - bijušais ir dzīvs. Ir tāda jauka dzejas rinda "ir templis gāztais joprojām templis" ["Ir templis pamestais joprojām templis, un gāztais elks - joprojām Dievs" - no Ļermontova dzejoļa "Es tevi nemīlu", 1830]. Manā dzīvē ir bijis daudz laikā ierobežotu attiecību. Taču tās šī iemesla dēļ nav bijušas mazāk intensīvas kā tad, ja turpinātos visu dzīvi. Tikpat pozitīvas, tikpat atmiņā paliekošas. Esmu centies vienmēr atskatīties, meklēt paralēles, atspulgus, sasaistošus pavedienus, un esmu sapratis, ka tas, kas neizdevās šodien, var izdoties rīt - tikai citādāk. Man ir ļoti žēl, ja šīs saites satrūkst. Pāris režu dzīvē ir gadījies, ka es nekādi nespēju savienot satrūkušo pavedienu, ka šķiršanās bijusi galīga. Man bija grūti samierināties ar to, ka kaut kas man tik ļoti svarīgs ir neatgriezeniski beidzies. Tomēr ne visiem tuva šāda attiecību izpratne. Ir cilvēki, kas nesaprot, kāpēc es atskatos. Bet es atskatos - pat ja tikai fantāzijās, atmiņās, refleksijās. Man tas ir dabiski.
"Es jūs nesaprotu, [...]. No mana viedokļa raugoties, kad ļaudis šķiras, viņi šķiras kā kuģi jūrā. Kāpēc jūs aizstāvat kādu, kas jūs ir pametis?" Es nekad neesmu sapratis tādu attieksmi; vienmēr aizstāvēšu, un, ja varēšu ar kaut ko palīdzēt [...] - es to darīšu. Jo tā ir manas dzīves daļa. [...] Kaut arī mums katram ir sava radošā dzīve un arī personiskā dzīve veidojusies atšķirīgi, es dzīvoju tā, ka ik sarunu - pat ja tā reiz bijusi negatīva - var turpināt. Varam nepiekrist viens otram, bet saruna man ir ļoti svarīga.
[LILIT, 08/2011, "Gidons Krēmers", 14. lpp.]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru