-- Tēt, -- sarkstot pateica vecākais dēls, -- es ilgi nezināju, kā tev to pateikt, bet man vīrieši patīk vairāk nekā sievietes. Es mīlu Bāzu Pimpinu. Protams, tu gribi, lai tavs vecākais dēls turpinātu tavu dzimtu un kļūtu par tavas mācības mantinieku, bet... piedod, man tas nav vajadzīgs... Es vienkārši gribu nodzīvot savu dzīvi kopā ar Bāzu.
-- Tēvs, -- mulstot uzrunāja Meistaru vidējais dēls, -- man jāatzīstas tev, ka es esmu pacifists, man riebjas ieroči, gaļa un ciešanas. Tu mēģināji izaudzināt mani par karavīru, uzvarētāju un aizstāvi, kuru pazītu visos Padebešos, bet man tas nav vajadzīgs... Paņemsim mūsu ruksi mājās, es spēlēšos ar viņu, uzšūšu viņam drēbes un kļūšu par veģetārieti!
-- Tētiņ! -- teica Meistara Vana vienīgā meita. -- Es esmu jauna, gudra un skaista, un man negribas auklēt bērnus un pakalpot vīram. Es gribu paspēt izbaudīt dzīvi, nodarboties ar pašattīstību un būvēt karjeru. Es braukšu uz pilsētu un kļūšu čaildfrī. Bet apsolu, ka apciemošu tevi katru nedēļu!
Meistars Vans jau bija gatavs izteikt saviem bērniem visu, ko viņš domā par šīm idejām, bet piepeši viņa galvā pazībēja doma: "Vai tiešām ir vērts aizliegt viņiem kaut ko, mācīt viņus dzīvot un lemt viņu vietā? Lai dara, kā grib. Galvenais, lai būtu laimīgi. Es taču neesmu kāds mežonis, bet gan moderns tolerants cilvēks."
-- Labi, mani bērni, -- nogurušā balsī izrunāja viņš, -- dzīvojiet, kā gribat...
Pagāja kādi desmit gadi.
Bērni dzīvoja, kā gribēja. Vecākais Vana dēls pēc daudzām slimībām nomira ar AIDS. Otrais dzīvoja kūtī ar cūkām, filozofējot par to, ka mūsu pasaule ir dubļu, gružu un netīrumu izgāztuve. Meita kļuva bagāta un veiksmīga, bet vienu dienu viņas jauns mīļākais, nokopējot viņas parakstu, atstāja meiteni bez graša kabatā. Tad viņa atgriezās tēva mājās un ar mantru "Visi ir nelieši un maitasgabali" ķērās pie pašattīstības grāmatām.
Meistars Vans ar šausmām domāja: "Ko es darīšu, kad kļūšu pavisam vecs? Man nav neviena mazbērna!".
Ar tādām domām viņš atnāca pie sava kaimiņa. Kaimiņš sēdēja lapenē ar tasi aromātiskas tējas.
-- Kā klājas, kaimiņ? -- pajautāja Vans, -- Viss labi? Kā bērni?
-- Lūk, vecākais nesen ir sācis atšifrēt epitafijas uz veclaiku kapenēm. Viņš ir tā aizrāvies ar to! Turklāt, viņam par to labi maksā. Un vēl viņš ir apprecējis tiesnieša meitu -- skatos uz viņiem un nevaru vien nopriecāties! Vidējais aizgāja dienēt uz imperatora jātniekiem, tagad ir "garā simta" virsnieks. Bet skaistule meita nesen dzemdēja man jau piekto mazdēlu...
-- Apbrīnojami! -- ar sajūsmu pateica Vans. -- Bet vai tad pirms kādiem desmit gadiem tavi bērni negribēja savādas lietas? Jaunībā taču visi ir karsti un dumji...
Kaimiņš Čžans piekrītoši pamāja ar galvu.
-- Kā tad tu esi iemācījis viņus dzīvot? Kas ir tavas audzināšanas noslēpums?
-- Es vienkārši pateicu viņiem, ka, ja viņi nebeigs ākstīties, es nositīšu viņus ar lāpstu...
Pēc šī gadījuma Padebešos sāka aizmirst Mācību Par Personības Brīvību. Tās vietā uzplauka Mācība Par Apskaidrības Lāpstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru