2009. gada 29. maijs

Ķīnas impresijas

Saulainā 1988. gada jūlija rītā, es, franču žandarmu laisku skatu un spāņu guardia civil ļoti skaļi runājošas vienaldzības pavadīta, Port Bou pirmo reizi šķērsoju Spānijas robežu.

Laiskums un vienaldzība ir vislabvēlīgākais robežas sargātāju noskaņojums, un mani nebūt nesarūgtināja paviršais skats uz sarkano grāmatiņu, ar kuru tik ļoti un tik dzejiski lepojās Majakovskis. Jo es ar šo sarkano grāmatiņu nelepojos nemaz. Domāju, ka tolaik aizbraukt, izlauzties no vietas, kuras četru zīmju saīsinājums zelta burtiem rotāja sarkano grāmatiņu, bija viena no lielākajām manām vēlmēm...

Tajā jūlija rītā es, protams, nedomāju, ka pēc vairāk nekā 20 gadiem es vēlreiz atcerēšos Port Bou... un Valteru Benjaminu, kura dzīve beidzās šajā pilsētā.

Vēl mazāk es domāju par to, ka, Valtera Benjamina vārdiem runājot, būšu spiesta mēģināt “notvert vēstures profilu visniecīgākajos realitātes tēlos, tās skrandās” un ka šis mēģinājums būs saistīts ar realitāti Ķīnā.

Apjautājot savus kolēģus, draugus un paziņas, kas nekad nav bijuši Ķīnā, kļūst skaidrs, ka viņi parasti iedomājas šo valsti, kādu mēs to redzam Mikelandželo Antonioni 1972. gada dokumentālajā filmā Ghoung Kuo – Ķīna.

Antonioni pēc Mao Dzeduna ielūguma apmeklēja šo, tolaik no ārzemnieku acīm slēpto, valsti un uzfilmēja četras stundas garu dokumentālu filmu. Pasūtītāji bija vīlušies – tai vietā, lai saņemtu jaunās Ķīnas, Kultūras revolūcijas un Ķīnas vadoņu slavinājumu, viņi saņēma bezkaislīgu ikdienas dzīves fiksāciju, kur, kamerai lēni slīdot, tika iemūžinātas cilvēku kustības, apģērbi, smaidi, rūpju grimases, un tās runā daudz skaidrāk un izteiksmīgāk par tūkstošiem vārdu.

Šī skaidrība nebija tīkama Ķīnas valdībai, un tā uz 35 gadiem filmu aizliedza.

Antonioni ieraudzītā bija vienveidīga, zilpelēkos frenčos tērpta, Ķīna, kas pārvietojās ar neskaitāmiem velosipēdiem un kuras galvenais darbarīks jaunas labākas nākotnes celšanai bija vienkārša lāpsta vai kaplis. Sadzīve bija saspiesta un primitīva, un cilvēku sejas bija drūmas un rūpju māktas. Tās bija vienādi drūmas un skumjas gan Šanhajā, gan ceļot Sarkano kanālu, gan pašā Pekinas centrā.

Pekinas vēsturiskais centrs ir Tjaņaņmeņa – Debesu miera vārti. Pa labi atrodas Aizliegtā pilsēta, pa kreisi – pats laukums. Uzlūkojot šo vietu, visuzkrītošākais ir milzīgais priekšsēdētāja Mao portrets, kas izvietots uz Debesu miera vārtiem – galveno ieeju imperatora pilī. Šķiet, ka dižais vadonis stingri un mierīgi noraugās uz to, kas šodien notiek Pekinā. Šķiet, ka Mao nebūt vairs nesatrauc tas, ka viņa portrets uz Debesu miera vārtiem ir viena no ļoti nedaudzajām lietām, kas atgādina par Ķīnu, kādu viņš to bija vēlējies un kādu mēs to redzam Antonioni filmā.

Mao arī nekādi nevar ietekmēt to, ka pretēji viņa gribai, kuru vadonis izteica vēl 1956. gadā, Mao mirstīgās atliekas netika kremētas, bet gan iebalzamētas un novietotas majestātiskā mauzolejā tepat, Tjaņaņmeņa laukumā. (Mao vēlme nebūt nebija nejaušība, un šo vēlmi nebūt neradīja paškritisks savu nopelnu Ķīnas labā vērtējums. Iemesli patiesībā bija daudz vienkāršāki – Mao bija satriekts par Hruščova lēmumu „izmest” no mauzoleja Staļinu, un droši vien paredzēja, ka tā varētu notikt arī ar viņu pašu.)

Katrā ziņā šodien Mao atdusas mauzolejā, kura oficiālais nosaukums ir „Priekšsēdētāja Mao piemiņas nams”. Tā ir bāli dzeltena kvadrātveida celtne 33,6 metru augstumā. Tās platība ir 28 tūkstoši kvadrātmetru. Katra no Piemiņas nama četrām pusēm ir dekorēta ar 12 kvadrāta formas granāta kolonnām, jumtu veido glazēti dakstiņi.

Pats Mao ir atrodams Piemiņas nama centrālajā zālē, uz melna Šaņdunas granīta postamenta novietotā kristāla zārkā. Priekšsēdētājs ģērbts zilā frencī un apklāts ar sarkanu karogu ar sirpi un āmuru. Ap postamentu vienmēr ir ziedi, un uz baltas Marmora sienas zārka galvgalī zelta hieroglifiem iekalts “Mūžīga slava dižajam vadonim un skolotājam Mao Dzedunam”.

Mauzolejs ir otra no redzamākajām lietām, kas atgādina, ka Ķīna vēl joprojām oficiāli ir komunistiska valsts, kur absolūts varas monopols pieder komunistiskajai partijai, lai arī uz ielām nav neviena plakāta, kas par to liecinātu.

Mauzoleju var apmeklēt sešas dienas nedēļā, no 8.30 līdz 11.30. Tur var iekļūt par velti.

Par trešo ar Mao saistīto redzamo izpausmi gan jāmaksā. Tie ir dažāda veida kiča priekšmeti ar vadoņa attēlu – dažāda lieluma ģipša krūšu tēli, krekli, brezenta somas, cepures, atslēgu piekariņi, citātu grāmatiņas – tas viss tiek uzbāzīgi piedāvāts arī tieši blakus Mauzolejam Tjaņaņmeņa laukumā. Un, protams, arī visur citur pilsētā.

Tas ir kļuvis iespējams, pateicoties tam, kā Mao ieguldījumu novērtējusi jaunāka Ķīnas komunistu līderu paaudze.

1981. gadā Ķīnas kompartija publicēja šādu atzinumu: “Biedrs Mao Dzeduns ir dižens marksists, dižens proletariāta revolucionārs, stratēģis un teorētiķis. Vērtējot viņa dzīvi un darbību kopumā, jāatzīst, ka viņa nopelni Ķīnas revolūcijas labā ir daudz lielāki par viņa pieļautajiem misēkļiem, pat neraugoties uz nopietnajām kļūdām, kādas tika izdarītas Kultūras revolūcijas laikā.”

Šāds Mao darbības novērtējums radīja apstākļus parādībai, kuru var dēvēt par personības kulta komercializāciju. Vadonis un viņa Ķīna ir pārvērtušies par suvenīru, par kiču.

Ārpus Tjaņaņmeņa un neskaitāmajiem suvenīru tirgiem Pekinā nav pārāk daudz lietu un objektu, kas atgādinātu par sociālismu.

Raugoties uz atsevišķiem dzīvojamiem kvartāliem, kaut kas tajos šķiet apbrīnojami pazīstams. Palūkojoties mazliet ciešāk, ir skaidrs, ka mūsu priekšā ir ēkas, kuras Latvijā mēdz dēvēt par hruščovkām. Tādu Pekinā ir ļoti daudz, un tām piemīt arī šai valstij raksturīgas iezīmes, lai arī tās ir nekļūdīgi identificējamas kā hruščovkas. Tās ir taisnstūra formas piecstāvu ēkas, bez lifta, bez jelkādiem dekorējumiem. Ļoti zemas piecstāvu ēkām, kas liecina par zemiem griestiem tajās izvietotajos mitekļos. Ķīnā šo ēku fasādes ir izraibinātas ar gaisa kondicionēšanas sistēmām, kuras, protams, nebija paredzētas to celšanas laikā. Pagājušajā gadā, Pekinas Olimpiādes priekšvakarā visas šīs ēkas tika nokrāsotas skaistā tumši sarkanā krāsā un šobrīd vēl joprojām izskatās visai sakoptas un tādēļ ne pārāk neglītas. (Uz Olimpiādi Pekinā visu neglīto mēģināja nojaukt vai vismaz paslēpt no Olimpiādes viesu skatiem, kaut aizbūvējot priekšā glītu žogu. Tas, protams, stipri atgādina padomju laika kampaņas.) Vēl viena Ķīnas īpatnība ir centieni kaut mazliet palielināt dzīves telpu, pie logiem izbūvējot kaut ko līdzīgu balkoniņam. Tā parasti ir metāla režģu konstrukcija, kas izvirzīta aptuveni pusotru metru no fasādes. Šī iekarotā papildu platība tiek izmantota visdažādākajām vajadzībām. Tur tiek glabāta ikdienā nevajadzīgā mantība – tukši puķupodi, savu mūžu nokalpojušas mēbeles, mucas, velosipēdu riepas, tiek žāvētas drēbes, liecinot par lielu dzīves telpas trūkumu šajos mitekļos. Tādēļ, iestājoties siltam laikam, liela daļa no dzīves norisēm tiek pārnesta uz ielas, kur vecāki ļaudis sildās saulītē, spēlē šahu, dažādu gadu gājuma cilvēki ēd, dzer tēju, iepērkas no velosipēda vai ēzelīša atvilktiem ratiņiem, kas piedāvā augļus, dārzeņus un, dažkārt, arī citas mantas. Daudzu māju pirmajos stāvos ir iekārtoti neformāli un nereģistrēti restorāniņi, kur prasmīgi kulināri-amatieri par pieticīgu samaksu apkārtējo māju iedzīvotājiem piedāvā brokastis, pusdienas un vakariņas. Šad un tad šos pagalmus apmeklē arī frizieris – tiek atvērts improvizēts friziersalons, kas sastāv no parasta krēsla, šķērēm, friziera un frizējamā. Nekā lieka.

Visbiežāk gan šie friziersaloni ir sastopami parkos, kur koka paēnā tiek novietots krēsls un skaļi piedāvāti matu griešanas pakalpojumi. To vienīgie izmantotāji ir cienījama vecuma kungi. Arī paši frizieri ir tikpat cienījama vecuma.

Jaunatne dod priekšroku smalkākām iestādēm. Frizētavu Pekinā ir ļoti daudz. Un tās ir kupli apmeklētas. Kultūras revolūcijas laikā bija aizliegta matu veidošana, krāsošana un ondulēšana, un šķiet, lai arī šis aizliegums jau atcelts pirms trīs desmitgadēm, vēl joprojām tiek mēģināts atgūt nokavēto. Īpaši populāra ir matu krāsošana, kas gan, ņemot vērā ķīniešu kraukļa melnos matus, nav īpaši auglīga nodarbe, jo vairumā gadījumu tos izdodas padarīt tikai mazliet gaišākus vai arī tie iegūst ļoti nepievilcīgu rūsganu nokrāsu. Bet varbūt šī rūsganā toņa nepievilcība ir tikai tāds eiropeisks aizspriedums...

Arī nagu kopšana, lakošana, kā arī dekoratīvās kosmētikas izmantošana Mao Ķīnā bija stingri aizliegta kā buržuāziska palieka. Šodien arī šajā jomā valda milzu rosība. Uz katra stūra pekiniešus vilina nagu kopšanas un SPA saloni, sākot ar ļoti vienkāršiem, kas izpaužas kā kakts, kam priekšā aizvilkts aizkariņš, beidzot ar patiesi šikiem iestādījumiem – ar marmora grīdām, strūklakām, klusinātu gaismu un mūziku un izsmalcinātiem aromātiem. Vienkāršie pakalpojumi ir pieejami ikvienam, to cena ir patiesi niecīga. Nagu sakopšana ir trīs kokakolas pudeļu vai desmit rīsu bļodiņu cenā. Pavisam cits cenu līmenis ir smalkajos iestādījumos, kur sejas maskas cena ir salīdzināma ar lauku iedzīvotāju pusgada ienākumiem. Kosmetoloģijas galvenā nozare nav cīņa par jaunības atgriešanu vai saglabāšanu kā Rietumos, bet gan ādas baltināšana. Gaiša āda Ķīnā tiek uzlūkota par aristokrātisma pazīmi, un tā ir noteikta sociāla stāvokļa apliecinājums, kas uzskatāmi parāda, ka šis baltās ādas valkātājs vai valkātāja nestrādā vienkāršu un smagu darbu ārā. Iestājoties pavasarim un aktivizējoties saulei, velosipēdisti un velosipēdistes lieto speciālas visu seju aizsedzošas pretsaules aizsargmaskas, lai saglabātu dārgo baltināšans pasākumu rezultātus.

Mao laika obligātais Suņ Jatsena stila frencis ir praktiski pilnībā pazudis no Pekinas ielām. Ļoti reti to var redzēt valkājam vecākus ļaudis. Frenci valkā arī vairums ubagu, kuru Pekinā gan nav daudz. Šī rūpala tiek piekopta vienīgi vietās, kur uzturas ārzemnieki, un frenča izvēle par darba tērpu varētu būt apzināta, lai ārzemnieku prātos modinātu asociācijas ar komunisma apspiestu, frencī tērptu tautu, kas cieš badu, un darītu mīkstas ārzemnieku sirdis, un atvēru viņu naudas maciņus.

Uniforma Pekinas ielās šodien ir samērā reta parādība. To, protams, valkā policisti un karavīri un arī ļoti daudzo apsardzes uzņēmumu darbinieki. Pekinā katrai sevi cienošai iestādei ir sava apsardze. Interesanti, ka šāda pārpilnība absolūti nav saistīta ar drošības apsvērumiem. Pekinā ir ārkārtīgi zems noziedzības līmenis, un pilsēta tiek uzskatīta par ļoti drošu. Apsardze Pekinā ir iespēja vairot nodarbinātību, un uzturēt apsardzi tiek spiesti kā vietējie, tā arī ārzemju uzņēmumi. Garlaikoto sargu galvenais pienākums ir sveicināt apmeklētājus, palīdzēt novietot auto, atvērt auto durvis vai vienkārši smaidīt.

Līdz ar atvērtības politiku, kas sākās pirms 30 gadiem, tika pakāpeniski atceltas prasības valkāt uniformas arī skolās. Tagad uniforma ir obligāta tikai pamatskolā, un katrai skolai tā ir atšķirīga. Ķīnā vēl joprojām ir pionieru organizācija, visi skolas bērni attiecīgā vecumā ir pionieri un valkā sarkano pionieru kaklautu. Šos pionierus gan ļoti reti var redzēt uz ielām – man gadījies tos novērot, vienīgi ejot garām kādam skolas pagalmiņam. Tādas brīvdienu izpriecas kā karuseļi, akrobātikas izrādes un vienkārši pastaigas pa parku, kuras vecāki ar lielu entuziasmu tiecas sagādāt savām atvasītēm tiek apmeklētas bez pioniera kaklauta. Bērni Ķīnā tiek ļoti lutināti, un tā ir spilgta valdības realizētās viena bērna politikas izpausme.

Komunistiskajai jaunatnes savienībai nav speciāla ģērbšanās koda. Pat komunistiskās partijas kadru darbinieki ir pilnībā atteikušies no Mao ģērbšanās tradīcijām un šodien valkā ļoti kvalitatīva auduma, pēc mēra šūtus, Rietumu stila uzvalkus un prasmīgi sasietas zīda kaklasaites. Partijas Centrālkomitejas Starptautiskajā nodaļā strādā arī jaunas dāmas, un viņu ģērbšanās stils neko daudz neatšķiras no tā, ko valkā viņu vienaudzes ietekmīgās organizācijās Eiropā vai Amerikā. Arī partija ir radikāli mainījusi savu ārējo veidolu kopš dižā Skolotāja nāves.

Protams, visi šie vērojumi ir ļoti fragmentāri un ļoti subjektīvi. Tie radušies, četrus mēnešus strādājot Pekinā. Pekina ļoti atšķiras no pārejās Ķīnas. Kā apgalvoja kāds ķīniešu diplomāts – ja Ķīnā apmeklē tikai Pekinu un Šanhaju, var rasties iespaids, ka Ķīna ir augsti attīstīta valsts, bet tā tas nebūt nav. Apmeklējot laukus un citas pilsētas, iespaids mainoties. Diemžēl, man līdz šim nav bijis iespējas apmeklēt nedz citas pilsētas, nedz laukus, tādēļ stāsts par tām būtu jau cits stāsts, ja vien tas jelkad tiktu stāstīts.


Google